Прочитать инструкцию

Исполнение желания

Техники исполнения желания

Фото для визуализации

Аудио медитации

Видео материалы

Книги и статьи

Аудио книги

Достижение финансового благополучия

Техники достижения финансового благополучия

Фото для визуализации

Книги и статьи

Аудио книги

Достижение цели

Техники достижения цели

Фото для визуализации цели

Книги и статьи

Эмоциональное равновесие и здоровье

Техники достижения радости и счастья

Оранжевая терапия

Музыка для релаксации

Минутка расслабления

Тесты

Видео материалы

Книги об эмоциональном здоровье

Мандалы

Дельфинотерапия (фото)

Дельфинотерапия (видео)

Анималотерапия (фото)

Семья

Супружеская отношения

Детские проблемы

Подрастковые проблемы

Шизофрения. Информация для родственников

Кризисы и семья

Успех, карьера, профессия

Советы и методы для успешного поиска работы и подготовки к интервью

Профессиональное сгорание

Видео материалы

Книги и статьи

Аудио книги

Школа управления судьбой

Самопознание

Коучинг

О Жизни...











 



«Apkaunojoša» problēma: bērnu zagšana.




Vecākiem bieži vien ir neērti runāt par šo tēmu, viņiem nav viegli atzīties, ka viņu bērns zog. Īpašu šoku izsauc signāls, kurš ir saņemts  no bērnu dārza vai skolas. Vecāki tādu bērna uzvedību uztver kā pierādījumu neizārstējamai amorālai rīcībai. „Mūsu ģimenē nekad un neviens kaut ko tamlīdzīgu nav darījis! Mūsu ģimenē, bērns saņem visu nepieciešamo- viņam viss ir”- to bieži var dzirdēt no satriektajiem vecākiem. Nepietiek ar to, ka tāds bērns „apkauno” ģimeni, vecākiem un skolotājiem šķiet, ka viņa nākotne būs krimināla. Kaut arī patiesībā, vairākumā gadījumu viss nav tik briesmīgi.

Uzreiz noskaidrosim, ka bērnu zagšanai un kleptomānijai ir maz kopīga. Kleptomānija – tā ir psihiska novirze, kas izpaužas kā uzbāzīga, impulsīva tieksme zogot mantas, pat tad, ja arī ir nauda lai samaksātu par šo  mantu. Neskatoties uz to, ka kleptomānija ir bieža parādība, tomēr, bērnu vecumā šī parādība ir sastopama reti.

Mūsu praksē ar zagšanas problēmu, bieži vien vēršas zēnu vecāki. Kaut arī tādi starpgadījumi notiek arī ar meitenēm.

Kādi tad  ir bērnu zagšanas cēloņi? Patiesībā, šādai parādībai cēloņu ir daudz, un ir jāsaprot, ka katrā vecumā tie ir savi, un nekādas kriminālas nokrāsas bērnu vecumā nav.

Bērni līdz 4 gadiem ņem svešas mantas, tā kā nav spējīgi tikt galā ar vēlmi, iegūt kaut kādu rotaļlietu, kuru viņi ir ieraudzījuši pie sava drauga vai pie kāda ciemos. Tādas uzvedības cēlonis slēpjas bērna apziņas īpatnībās: viņam izpratne „mans”, „tavs”, „svešs” ir abstrakta un tāpēc netiek uztverta. Tam nav nekādas saistības ar zagšanu, pat neskatoties uz to, ka bērns var saprast, ka svešu ņemt nedrīkst. Ir vēl viens faktors- bērns šajā vecumā nav spējīgs saprast, kas ir citam piederoša manta, un, ka tā ir „neaizskarama ”, lai gan viņš skaidri nodala, kas ir MANS. Īsāk sakot, bērns šajā vecumā saprot, kas ir MANS, bet nesaprot, ka citiem arī varbūt SAVS MANS. Tomēr bez pieaugušo palīdzības, bērnam ir grūti saprast, ka citiem arī varbūt ” savs mans”, un, ka ņemt citas mantas bez atļaujas nedrīkst. Šādā gadījumā bērnam  var palīdzēt  paskaidrojums, ko pārdzīvo cilvēks no kura paņēma viņa mantu. Ļoti svarīgi ir atgriezt atpakaļ spēļmantiņu vai lietu īpašniekam, izdarot to kopā ar bērnu. Ir arī svarīgi, paskaidrot bērnam, kādas mantas ir viņa, un kādas mantas ir brāļa, mammas vai drauga. Tādā veidā mēs palīdzam bērnam ar laiku apgūt izpratni „mans-svešs”, „drīkst-nedrīkst”.

Pirmsskolas vecuma bērni (5-6 gadi) ņem mantas citu motīvu dēļ, šeit jau varbūt tāda motīva klātbūtne, kā iepatikties citam, izdarīt kaut ko citam, vai arī otrādāk,  smagi „sodīt pāridarītāju”. Tas ir sociālā komponenta parādīšanās, kaut arī jāpiemin, ka šajā vecumā ne visiem bērniem veidojas izpratne „mans-svešs”. Lieta ir tajā, ka šajā vecumā bērnam  jau nav vienaldzīga viņa  vieta grupā ar vienaudžiem, un bērns ir spējīgs apzināti un mērķtiecīgi sasniegt vēlamo, izvēloties visus pieejamos veidus, un viens no tiem ir zādzība. Dotajās situācijās, bieži vien tādas uzvedības cēlonis, ir saistīts ar to, ka bērnam ir zems pašvērtējums vai arī, ja bērnam ir grūtības komunikācijā ar citiem bērniem. Bērnam var likties, ja viņam būs kaut kas, tad viņš būs pievilcīgs citiem bērniem un tādējādi viņš būs pievilcīgs saviem vienaudžiem : „ja es iedošu mašīnīti, ja man būs konfektes , bērni ar mani draudzēsies”. Mazs bērns atnāk uz mājam un ņem konfektes, vai arī mammas gredzenu, un aiznes uz bērnu dārzu, lai sadraudzētos ar bērniem. Pagaidām viņam ir grūti saprast, ka īstu draudzību nevar nopirkt ar konfektēm, spēlēm un dāvanām. Lai palīdzētu bērnam, ir svarīgi parunāt ar viņu par to, kas ir draudzība, kā var ieinteresēt bērnus . Ja tomēr ir otrādi, bērnu zagšanas iemesls ir- atriebība un ieriebšana, tad pats labākais veids, pārrunāt vai pat izspēlēt konfliktu situācijas un pieļaujamos veidus kā to risināt.

Jaunākais skolas vecums 7-10 gadi. Šajā vecumā zagšana bieži vien ir saistīta ar nepietiekami izveidotu  emocionālo gribas sfēru: bērnam joprojām ir grūti uz savu „gribu” pašam sev stingri pateikt „nē”. Bērniem pagaidām ir grūti tikt galā ar kārdinājumu, kaut arī viņi izjūt kaunu par savu rīcību. Tādēļ nozagtās lietas  tiek slēptas no citu acīm. Šāda veida situācija var ilgt diezgan ilgi, kamēr nejauši netiks atrasta „nozagto dārgumu glabātava”. Galvenā rekomendācija tādā gadījumā ir: palīdzēt bērnam attīstīt savu patvaļīgo regulāciju (gribu). Tādēļ- nekad nedariet bērna vietā to, ar ko bērns ir spējīgs tikt galā pats. Biežāk piedāvājiet bērnam pašam nostādīt mērķus un māciet tos sasniegt, kā arī pārrunājiet ar kādu soļu palīdzību šos mērķus būs iespējams sasniegt, un kāda laika termiņā. Sāciet ar īstermiņa mērķiem, „ko šodien izdarīsi?”, uz kurieni iesim svētdien?”, nemainiet viņa programmu, ļaujiet bērnam to realizēt.

Pusaudžu zādzība  vecumā 11-15 gadi.Šeit lietu būtība ir krietni nopietnāka: to, ka agrā bērnībā tā ir kļūda, nejauša epizode, pusaudzim tas  jau ir apzināts solis, vai pat sliktāk- kaitīgs ieradums. Atcerieties, ka pusaudžu vidē, ir ļoti raksturīgas tā saucamās, prestiža zādzības: viņu mudina vienaudži, argumentējot nepieciešamību izdarīt zādzību, tādā veidā saglabājot statusu grupā, citiem vārdiem sakot „derības”. Tā vai savādāk, regulāri zādzību gadījumi, pusaudžiem prasa īpaši nopietnu pieeju, jo izraisa ne tikai morāli-ētiskās sekas, bet arī juridiskas, un šeit bieži vien ir nepieciešama speciālistu palīdzība.

Vai ir iespējams novērst  bērnu zādzību? – atbilde ir vienlaicīgi gan vienkārša, gan sarežģīta.

Svarīgi ir spēt mīlēt savu atvasi tādu, kāds viņš ir; dāvāt siltumu, izpratni kontaktā ar viņu; dalīties ar viņu savā pieredzē, kā tikt galā ar dažām grūtībām.

Būt konsekventam- nesolīt to, ko nespējat izpildīt; vārdos un darbos esiet piemērs- ir bezjēdzīgi iegalvot bērnam, ka ņemt svešu nedrīkst, bet pašam atnest no darba to, kas „slikti ietekmē”, pat arī tad ja, tās ir kancelejas preces.

No agras bērnības izvairīties no visatļautības , iemācīt bērnam ievērot noteikumus un robežas, un iemācīt bērnam plānošanas iemaņas.

Būtu labi ja ģimenē  noteikta , saprātīga,kontrolējama naudas summa (no 1 līdz 5 eiro), atrodas pieejamā vietā, ja nepieciešamības gadījumā katrs ģimenes loceklis  var informēt citus ģimenes locekļus un paņemt naudu. Pats naudas  pieejamības fakts uzsver uzticību  no vecāko ģimenes locekļu puses pret jaunākajiem. Tādējādi atkal tiek noņemts oreols no  „aizliegtā augļa” .

Bērnam ir jābūt kabatas naudai. Vislabāk, lai bērnam būtu pieredze ar kabatas naudu jau no agras bērnības. Skolas vecumā kabatas naudas ir obligāta! Bērnam ir jābūt naudai uz nedēļu. Summa ir atkarīga no ģimenes budžeta. Citās ģimenēs tie var būt 50 centi, savukārt citās ģimenēs tie varbūt 5 eiro. Runa nav par naudu transporta izdevumiem, vai arī skolas pusdienām. Ir svarīgi, lai kabatas naudas summa ir adekvāta bērna vecumam. Bērnam var būt vajadzības, kuras vecāki neparedz. Bērns var sev kaut ko nopirkt skolas bufetē, vai arī komiksu žurnālu. Tādā veidā viņš mācās rīkoties ar naudu no agrīna vecuma.

Pieaugušo  darbības notikušās zādzības fakta gadījumā:

  • Skaidri paudīsim negatīvo novērtējumu bērna darbībai ar konkrētu aizliegumu uz zādzību: „Tu izdarīji ļoti slikti, to sauc par zādzību, tā nedrīkst darīt nekādā gadījumā”.
  • Skaidri pastāstīsim par tādas rīcības sekām, kā arī par cilvēka pārdzīvojumiem, kurš ir zaudējis mīļoto  lietu. Vecākiem bērniem arī pastāstīsim par juridiskām sekām.
  • Izvairīsimies no tā, ka sauksim bērnu par „zagli” vai par „noziedznieku” , nedrīkst parādīt bērna tēlu melnā gaismā.
  • Neapspriedīsim radušos problēmu ar svešiem cilvēkiem bērna klātbūtnē. Atcerēsimies zelta audzināšanas noteikumu: „lamā vienatnē, slavē citu klātbūtnē”.
  • Atceries, ka tādas frāzes kā: „kā tu varēji?” ir bezpalīdzīgas un pat kaitīgas. Šī retoriskā jautājuma vietā labāk uzdot interesējošo: ”Kādēļ tu to izdarīji?”
  • Izvairīsimies no salīdzināšanas  ar citiem bērniem un arī pašiem ar sevi bērnībā, piemēram, „es nekad…” vai „ visi bērni kā bērni, bet tu ķēms mūsu ģimenē”. 
  • Apspriežot notiekošo , atcerēsimies , ka spēcīgas negatīvās jūtas var sekmēt  to, ka bērns slēps savu rīcību, kuru uzskatīs par apkaunojošu un sliktu.

Pēc tā, kad situācija tiks izskatīta un pārrunāta, neatgriezīsimies  simts reižu pie tā, kas notika, un nepieminēsim, katra strīda laikā par viņa rīcību. Pretējā gadījumā jūs pastiprināsiet doto rīcību bērna apziņā, un tādā veidā ietekmēsiet  bērna negatīvo pašnovērtējuma veidošanos.

Pēc iespējas izslēgsim situācijas, provocējošas zādzības: neatstājiet bez uzraudzības naudu un lietas kam ir zināma vērtība.

Padomājiet par to, zādzība var būt reakcija uz ģimenes nelabvēlību vai uz kļūdām audzināšanas sistēmā.

Uz konsultāciju vērsās meitenes -  pusaudzes vecāki. Par vēršanās iemeslu kalpoja tas fakts, ka meitene iznesa no mājas dārgu ģimenes dārglietu. Tēvs, būdams pieprasīts speciālists, bieži atrodas komandējumos ārzemēs. Māte līdz bērna dzimšanai bieži pavadīja vīru. Attiecības starp vecākiem ir ļoti labas. Pēc meitas piedzimšanas, ģimenes dzīve krasi izmainījās. Mamma, kas bija piesaistīta bērnam, nevarēja vairs pavadīt vīru, un juta, ka viņas dzīvē ir rutīna, un visa uzmanība koncentrēta uz bērna interesēm. Tas viņu ļoti nogurdināja. Pieaugot bērnam, arvien vairāk pieauga vēlme, atbrīvoties no vecāku saistību funkcijām. Mamma  diezgan daudz laika veltīja meitai- papildus nodarbības, attīstošas studijas un pulciņi. Viss tika darīts tādēļ, lai bērns vispusīgi attīstītos. Šajā ģimenē sociālajiem sasniegumiem ir liela vērtība, kas regulē attiecības. Emocionālo attiecību trūkums- glāsti, uzslavas, prieks no kopīgi pavadīta laika ar meitu tika kompensēts ar materiālo ieguldījumu viņas nākotnē, un tas vienmēr tika uzsvērts: „mēs daudz darām tavā labā, un taviem sasniegumiem ir jāatbilst ieguldījumam”. Meitenei tas nebija pietiekami. Viņa ļoti vēlējās siltas, atbalstošas attiecības ar vecākiem. Viņa gribēja tikt vaļā no sajūtas , ka viņa ir „liekais ģimenes loceklis , sava veida slogs”. Tādām jūtām varēja piemist neapzināts raksturs. Kļūstot par pusaudzi un neatrodot atbalstu ģimenē , meitene atrada atbalstu un sapratni  pusaudžu kompānijā, kurā nodarbojās ar līdzekļu vākšanu slimam draugam. Bija vajadzīgi līdzekļi un meitene aiznesa dārgas rotaslietas uz lombardu, lai saņemto naudu nodotu slimajam zēnam. Šī zādzība demonstrēja to, cik meitenei ir nepieciešama uzmanība un pieņemšana no vecāku puses, un to nevar kompensēt pat paši lielākie ieguldījumi attīstībā. Lieta ir tajā, ka bērns kurš izjūt diskomfortu, nepārliecību, trauksmi, nekļūdīgi „klauvē” pa svarīgākajām ģimenes vērtībām, lai pievērstu vecāku uzmanību cik viņai ir slikti. Darbs ar šo ģimeni tika vērsts uz attiecību atjaunošanu un emocionālā siltuma atgriešanu starp vecākiem un meitu.

Katra cilvēka dzīvē var rasties situācija, kad viņš izrādās ierauts divdomīgā stāvoklī. No jebkuras situācijas ir izeja. To mācās jau bērnībā. Bērnam vienmēr jādot iespēja orientēties uz vecākiem un vērsties pie viņiem pēc palīdzības situācijā, kura prasa morālo izvēli un atbalstu. Tam par pamatu kalpo tās pašas uzticības pilnas  attiecības starp vecākiem un bērniem.

Vai aizdomājāties par attiecībām savā ģimenē? Vai vēlaties tikt galā ar savām problēmām? Ja jums ir radušies jautājumi vai vēlaties pierakstīties uz konsultāciju, tad varat to izdarīt pa šādiem telefona numuriem 29165338- Tatjana- Vidavska-Rusnaka psihologs, ģimenes psihoterapeits, 29637681- Nadežda  Olehnovič, psihologs - hipnologs, bērnu psihologs. 
Прочитано: 580





Поделится ->







lv LV rus RUS

УСЛУГИ


img

 



 

Новости Даугавпилса Grani.lv